Sagrautās debesis

Atvainojos, ka tik ilgi nebija nodaļas :) Bet visas varēja apskatīt Twilight forumā, bet ieliku arī te. Drīz arī būs jaunā nodaļa :)
Pārdomas.

Mēs ar Patriku staigājām un smējāmies veselu stundu un kad mēs pārradāmies mājās mūs gaidīja vesela kaudze ar kastēm. Mūsu dzīvoklis izskatījās nepatīkami tukšs. Visas mūsu mantas bija sakrautas kastēs un kastes saliktas glītās rindās. Izskatījās, ka viss ir sagatavots un mēs esam gatavi doties ceļā un šī doma mani iepriecināja vēl vairāk.Es aizskrēju uz savu istabu, lai paņemtu somas un sataisītos braucienam Istabā vairs nebija nevienas mēbeles izņemot mazu kumodi, ko mēs izlēmām atstāt. Es domāju, ka mūsu jaunajā dzīvesvietā mana istaba būs daudzreiz jaukāka.Paķēru somas un uzvilku savu biezo, sarkano jaku, kas atgādināja man par neseno vecmāmiņas apmeklējumu kopā ar Patriku. Tas bija jautri. Mēs braucām ar riteņiem un viņš vienmēr centās mani apsteigt, bet es biju ātrāka. Tad mēs gājām uz mežu un Patriks centās mani iegrūst jebkurā tuvējā bedrē, bet beigās pats attapās uz zemes. Todien es jutos, kā mazs bērns un izbaudīju visu, ko dzīve man sniedza.Pēkšņi atcerējos par to, ko Patriks man teica... Tev ir jābauda dzīve, kamēr vien vari. Viņam ir taisnība, es tiešām izniekoju savu dzīvi sērojot kopā ar Kristīnu. Varbūt viņa pārdzīvo par to, ka es pārdzīvoju? Ja tā ir taisnība, tad man tiešām jābeidz tēlot „mazo meitenīti, kurai visi dara pāri” un jāsāk dzīvot normāli. Jauna dzīvesvieta būs jauna dzīve.Pārliecināta par savu plānu devos uz mašīnu – zilu Opel Meriva. Mamma jau sēdēja pie stūres un Patriks krāva kastes piekabē pie mašīnas. Es ieliku savas somas bagāžniekā un iesēdos mašīnas aizmugurē.
„Kā jūties, mīlulīt?”, mamma jautāja.
„Satraukta”
„Skaidrs. Es arī esmu uztraukusies. Es nekad iepriekš neesmu redzējusi mūsu jauno māju.”, Kristīna izklausījās priecīgāka. Es ieskatījos viņas lapu zaļajās acīs un redzēju tur mazu stariņu cerības. Viņas tumšās matu cirtas bija izspūrušas un saņemtas neveiklā astē. Viņas seja bija bāla, bet vaigi sārti, it kā kāds tos būtu nosmērējis ar bieti. Kristīna pagriezās prom un es pievērsu savu skatienu logam. Es paraudzījos uz mūsu vecajām mājām un pasmaidīju. Mani noteikti gaida, kas labāks par šo.
„Esam gatavi ceļam!”, Patriks priecīgi iesaucās. Mamma iedarbināja mašīnas motoru un mēs
devāmies prom no Ņujorkas.

Ceļš uz māju.

Pēc pāris stundu ilgas snaušanas es beidzot pamodos. Patriks sēdēja man blakus un lasīja žurnālu. Viņš paskatījās uz mani un mīļi pasmaidīja.„Labrīt, miegamice!”, viņš laimīgi teica, „Man jau palika garlaicīgi, bet tu nodrošināji izklaidi.” Es izbrīnīta uz viņu paskatījos.„Tu miegā kaut ko runāji par jaunu plānu un atvadām no Ņujorkas. ”, Patriks pie sevis pasmējās. Nu kāpēc? Kāpēc? Kāpēc man vajadzēja runāt miegā? Tā bija vienīgā lieta, ko es ienīstu sevī – runāšana miegā. Man atmiņā atausa gadījums, kad es paliku pa nakti pie kādas klasesbiedrenes un miegā viņu nosaucu par godkārīgu govi un nodevēju. Kopš tā laika neviens nav aicinājis mani palikt pa nakti. Pati pasmējos par sevi.„Cik ilgi vēl jābrauc?”, jautāju Kristīnai.„Apmēram trīs stundas.”„Uhh, tik ilgi!”, Patriks norūca.Mēs visi trīs kādu laiku runājām un kad sāka skanēt The Ting Tings – That’s not my name mēs ar Patriku pilnā balsī dziedājām līdzi. Pēc tam skanēja vēl daudz tādu dziesmu, līdz mēs abi aizmigām.Mani pamodināja mammas maigās rokas, kas viegli kratīja manus plecus.„Mosties, Donna! Mēs esam klāt!”, Kristīna priecīgi teica. „Nevar būt!”, es iespiedzos.„Nemaz nebiju domājusi, ka tu būsi tik priecīga.”, Patriks atkal par mani smējās. Pa radio klusi skanēja Turin Brakes – Self Help.Es izkāpu no mašīnas un man priekšā slējās neticami skaista māja. Tā bija maza, bet omulīga – tieši tas, ko es vēlējos. Māja bija balta, bet pirmais stāvs bija tumši brūns tāpat, kā jumts. Mājiņu ieskāva neliels dzīvžogs un pie durvīm slējās Amerikas karogs. Māja, kas atradās blakus izskatījās noplukusi un tumša, savukārt mūsējā bija gaiša un zaļa. Man vaigos iecirtās vakara vēsais vējš un uz galvas pilēja mazas lietus lāsītes, tāpēc es izlēmu skriet iekšā kopā ar Patriku.„Kas pēdējais mājā, tas taisīs pusdienas!”, nokliedzos un metos skriet uz durvju pusi un Patriks skrēja man līdzi. Viņš skatījās uz mani un izaicinoši smaidīja. Es paātrināju soli, bet Patriks mani tomēr panāca un mēs mājā ieskrējām gandrīz vienlaicīgi. Ieraugot istabas es zaudēju līdzsvaru un Patriks mani noķēra.Koridors bija savienots ar viesistabu un tas padarīja māju vēl plašāku. Sienas bija smilšu tonī un uz grīdas tumšāki koka dēļi. Visas istabas bija skaisti izgaismotas un izskatījās fantastiski. Ieejot viesistabā pavērās skats uz mazo, bet omulīgo virtuvi. Virtuvē uz grīdas bija baltas flīzes un sienas bija tādā pašā tonī, kā koridorā un viesistabā. Mazas durvis veda no virtuves uz kāpņu telpu un es uzreiz uzskrēju augšā. Mazajā koridorā bija četras durvis un es uzreiz gāju iekšā visās istabās pēc kārtas. Pirmās trīs bija mazas guļamistabas, bet ceturtā vannas istaba. Tā bija zilo toņos un atgādināja jūru.Kad biju visu māju izstaigājusi vismaz piecas reizes es izlēmu kura būs mana guļamistaba. Es izvēlējos vidējo guļamistabu, jo tā bija gaiši zaļa un zaļš mani padarīja priecīgu. Zaļš bija miers un daba – viss, kas man patīk.Vakarā, kad lielākā daļa kastu bija sanestas iekšā mājā un manas istabas stūrī atradās gulta es varēju mierīgi gulēt un skatīties ārā pa logu. Ārā bija satumsis un pie ielas maigi spīdēja laternas. Ik pa brīdim pagāja garām kāds cilvēks, bet es īpaši nepievērsu uzmanību tiem. Es sāku domāt par manu jauno skolu un pa to vai man izdosies atrast jaunus draugus. Šodien bija 27. augusts un pēc četrām dienām man bija jāiet uz jauno skolu. Kristīna mums ar Patriku bija apsolījusi katram savu mašīnu, bet es nezinu kad mēs tās iegūsim savā īpašumā. Pie durvīm kāds klusi pieklauvēja un ienāca iekšā manā istabā.„Sveika, Do!”, Patriks priecīgi sasveicinājās un apsēdās uz gultas malas. Viņa gaiši zilās acis izcēlās tumsā un brūnie mati bija izspūruši.„Tu izskaties pēc putnu biedēkļa,”, es smējos par viņu.„Zinu, zinu, bet tu pati neizskaties labāk. Starp citu, kā tev patīk mūsu jaunā dzīvesvieta?”, Patriks jautāja.„Tā ir vienkārši dievīga! Tieši tas, ko es vēlējos un es domāju, ka mammai tā arī būs labāk,”, sajūsmināta klāstīju, „Kur Kristīna ir tagad?”.„Viņa aizgāja uz veikalu nopirkt kaut, ko vakariņām,”, Patriks domīgi atbildēja. Viņa skatiens vērās ārā pa logu. Es sekoju tam un ieraudzīju kādu pāri. Viņi bija sadevušies rokās un izskatījās, ka puisis ne par kādu cenu nelaistu meiteni prom. Viņi mīlēja viens otru un to varēja noprast pēc to acu skatieniem. Es novērsos no loga un jutu, ka ne no, kā man acīs sariešas asaras. Centos tās apvaldīt un paldies dievam veiksmīgi, jo es negribēju sākt raudāt Patrika priekšā.„Vai tu vēlies iet uz jauno skolu?” ,sāku taujāt Patriku.„Protams, ka vēlos! Un tu?”, Patriks priecīgi atbildēja.„Kā tad savādāk? Mums noteikti visas stundas notiks kopā un tas ir pats labākais,”, es runāju vēl aizrautīgāk.„Nesaceries, jau par ātru, labi?”, Patriks kārtējo reizi par mani smējās un es droši smējos kopā ar viņu.

Šausmu filma.

„Mosties, ceļotāj!”, es maigi papliķēju Patrika roku, lai pamodinātu viņu.
„Šodien taču ir brīvdiena! Kāpēc man tik agri jāceļas?”, Patriks samiegojies uz mani raudzījās.
„Mēs braucam uz upi! Es šodien izpētīju Kotteras ceļvedi un atklāju, ka te arī ir kaut kāda tur ‘Baltā upe’, un šodien ir ideāla diena, lai izpētītu pilsētu!”, es sajūsmināta klāstīju, „Un mums, jau ir mašīnas, bet es izlēmu, ka šodien brauksim ar manējo.”.„Labi, labi! Tikai dod man nedaudz laika, lai pamostos,”, Patriks lēni izkāpa no gultas un nomurmināja kaut, ko nesaprotamu.„Labi!”, es nobļāvu, izskrēju pa durvīm un devos tālāk uz piebraucamo ceļu pie mājas. Tur stāvēja divas pilnīgi jaunas mašīnas. Mana bija zaļa Volvo XC60, pēc manām domām ļoti atbilstoša mašīna man, savukārt Patrikam bija melns Lexus RX. Patriks noteikti būs sajūsmā par savu mašīnu, jo es zināju, ka Lexus ir viņa sapņu mašīna.„Ak, mans dievs! Tas nevar būt! Kur Kristīna atrada tādu naudu, lai nopirktu šīs mašīnas? Tās taču ir tik dārgas! Mums noteikti būs vislabākās mašīnas visā Kotterā!”, Patriks sajūsmā, bez maz vai spiedza, kā maza meitene iegūstot savu ilgi kāroto lelli Bārbiju.„Skaisti, vai ne?”, Kristīna iznāca pa durvīm un es uzreiz metos viņu apskaut.„Mammu, tu esi pati labākā!”, es centos viņu saspiest cik stipri vien varēju.„Nu labi bērni, pateikties varēsiet pēc tam, bet tagad braucat, kamēr vēl nav sācis līt!” ,Kristīna priecīgi noteica un pasvieda Patrikam mana Volvo atslēgas. Mēs abi sākām skriet uz mašīnu un es apsteidzu Patriku un iesēdos vadītāja vietā. Ieliku atslēgas un ieslēdzu radio un sāka skanēt Foo Fighters - Best of you.Es lēni izbraucu no mūsu ielas un tālāk traucos pilnā ātrumā, taču Patriks visu laiku tramīgi skatījās atpakaļ. Viņš laikam uztraucās par to, ka mums sekos policija. Es braucu līdz ieraudzīju zīmi, kas norāda, ka drīz būsim pie upes. Bukletā bija pieminēts, ka senas leģendas, vēsta par to, ka kādreiz tur esot dzīvojuši vilkači, bet es tam nepievērsu uzmanību. Noteikti, tie ir kārtējie meli, lai piesaistītu tūristus.Es braucu līdz mazai autostāvvietai, kur jau stāvēja dažas mašīnas un savu Volvo noliku tālākajā stūrī, lai tas neizceļas.Es izkāpu no mašīnas un aplūkoju apkārtni. Apkārt slējās koki un varēja redzēt upi.. Es gāju tuvāk un vilku Patriku sev līdzi. Kad iznācām no meža man acīs iespīdēja spoža saule un es neko nevarēju saprast. Patriks man pasniedza saulesbrilles.„Paldies,” ,klusi nomurmināju un devos tālāk. Zālītē netālu no upes sēdēja bariņš puišu un skaļi smējās. Mēs devāmies tuvāk puišu bariņam, kad pēkšņi kāds no muguras sauca: „Ei, jūs tur! Ko jūs šeit darāt?”. Es uzmanīgi pagriezos un paskatījos uz vīrieti, kas skatījās man pretī. Viņa skatiens izskatījās draudīgs un viņš bija daudz garāks un muskuļotāks par Patriku un tas man lika justies, kā mazai bumbiņai.„Nu mēs...Ē...Vakar tikai ievācāmies Kotterā un izlēmām apskatīt apkārtni. Ja mēs jūs traucējam, varam doties prom,” ,es bailīgi atbildēju.„Nē, nē jūs droši varat palikt un nevajag arī baidīties,” ,viņš piepilda ieraudzījis manu pārbiedēto seju un viņa sejā atplauka smaids, „Mums te pēdējā laikā staigā apkārt daudz aizdomīgu personu, tāpēc mēs uzmanāmies. Es esmu Lūkass Bartons!”.„Es esmu Donna un tas ir mans pusbrālis Patriks.,” ,ar pirkstu norādīju uz Patriku un runāju jau drošāk, „Prieks iepazīties un man liekas, ka šī vieta ir fantastiska!”.„Tas jauki! Varat braukt jebkurā laikā!”„Vai es varu uzdot vienu jautājumu?” ,Patriks pārliecinoši jautāja.„Protams! Es varu pastāstīt jums visu, ko jūs gribat zināt par Balto upi,” ,Lūkass ieintriģēti lūkojās uz Patriku.„Kāpēc tieši šāds nosaukums? Baltā upe?”Lūkass pasmējās: „To tā sauc, jo ūdens neticami tīrs un skaidrs.”.„Vai leģendas par vilkačiem ir patiesas?” ,es pēkšņi ievaicājos. Lūkasa seja pēkšņi satumsa un tik pat ātri tajā atkal parādījās smaids.„Jūs lasījāt bukletu vai, ne? Pēc manām domām tās visas ir muļķības ar ko piesaistīt tūristus, bet te dažreiz tiešām notiek dīvainas lietas, tāpēc, kas to lai zina? Varbūt tā ir patiesība, varbūt arī nē.” Kāds no puišiem sauca Lūkasu un viņš pēkšņi ierunājās: „Nāciet! Es jūs iepazīstināšu ar saviem draugiem!”.Mēs lēni virzījāmies uz bariņa pusi un, kad Lūkass apstājās es sapratu, ka visi šie puiši ir gari un muskuļoti.„Tie ir Konors, Bendžamins, Tristans, Olivers un Dominiks.” ,Lūkass ar roku norādīja uz katru puisi. Es nedroši paskatījos uz Patriku un izskatījās, ka puišu izskats pārbiedēja arī viņu.„Es esmu Donna un tas ir mans pusbrālis Patriks. Prieks iepzīties!” ,nobēru to pašu, ko biju teikusi Lūkasam, bet šoreiz tas izklausījās daudz bailīgāk. Puiši laikam saprata, kas mūs izbiedē un sāka smieties.„Mēs jūs vairāk netraucēsim. Ja vēlaties pievienojaties mums, ja ne tad varat iet.” ,Lūkas noteica un apsēdās pie pārējiem puišiem. Baismīgi puiši. Viņi sāka runāt par mašīnām un motocikliem, un Patrika bailes laikam pagaisa, kā nebijušas. Viņš uz mani lūdzoši paskatījās un es viegli pamāju ar galvu. Patriks uzreiz apsēdās pie puišiem, bet es sāku staigāt pa upes krastu.Es gāju uz priekšu nemaz nedomājot. Es tādā veidā staigāju vēl kādu laiciņu līdz ieraudzīju mazu taciņu, kas ved meža biezoknī. Taciņa man bez maz vai vilka un es arī gāju. Taciņa veda tikai taisni uz priekšu un drīz vien nonācu, kādā atklātākā laukumā.Pēkšņi mani pārņēma bailes, jo stindzinošais klusums sāka kļūt nepatīkams. Es sāku justies, kā sliktā sapnī, jo vējš kļuva stiprāks un saule pazuda garajos koku stumbros. Virzījos uz taciņas pusi, bet mani pārsteidza rēcieni, kurus nevarēja salīdzināt ar kāda dzīvnieka rēcieniem. Es salēcos un jau skrēju uz taciņu, kad rēkoņa, jau skanēja man aiz muguras. Es pat neskatījos atpakaļ un vienkārši skrēju prom no turienes. Aizķēros aiz koka saknes uz zaudēju līdzsvaru, tāpēc no manas mutes izlauzās baiļpilns kliedziens. Rēcieni turpinājās un es piespiedu sevi paskatīties aiz muguras, taču pēc tam to rūgti nožēloju.Man aiz muguras stāvēja liels vilks, kas bija lāča lielumā. Šādi vilki dabā nepastāv. Es sāku trīcēt un bailes man neļāva piecelties kājās. Ja es arī skrietu šis radījums mani panāktu. Es kliedzu vēlreiz, kad pēkšņi radījums aizlidoja prom. Tagad jau šis viss izskatījās pēc šausmu filmas. No kokiem parādījās vēl viens tāds pats radījums un nikni paglūnēja uz mani.Es sakopoju visus savus spēkus un skrēju prom cik ātri vien spēju. Ceļš likās daudz garāks nekā iepriekš, bet tad es nonācu atpakaļ upes krastā. Patriks ar pārējiem puišiem vēl joprojām sēdēja un runājās, bet es pamanīju, ka Lūkass neatrodas nekur tuvumā. Es uzsaucu Patrikam un ātrā solī devos uz mašīnu. Iesēdos mašīnas aizmugurē, jo jutos pārāk satraukta, lai vadītu to. Visu ceļu klusēju, jo nevēlējos runāt par notikušo mežā. Es tikai visu laiku mežģīju galvu mēģinādama izgudrot, kas īsti notika.

PAZIŅOJUMS!!!

Tātad man ir ĻOTI savrīgs paziņojums par mūsu mīļajiem grāmatu tēliem Edvardu un Džeikobu. Tātad varbūt kāds no jums nezin, bet es esmu Džeiks un meitene vārdā Annija, jeb Pingwii ir Edvards un mums, kā saviem tēliem šodien bija svarīga saruna un mēs izlēmām pasludināt dažas lietas.

Džeikobs ir GEJS!

Edvards ir BISEKSUĀLS!

Bella paliek VIENA!

Un pati galvenā ziņa - Edvards ar Džeikobu ir PĀRIS!

Tātad šīs bija tās ļoti savrīgās ziņas!

Paldies par uzmanību!

Visu labu!

Sagrautās debesis

2.nodaļa

Prieks.

Kad biju sakopusi sevi un paēdusi brokastis izdomāju doties nelielā pastaigā pa pilsētas centru. Pirms es izgāju ārā mamma man iedeva kaut kādu aploksni.

Es gāju lēnām, nesteidzīgi un ausīs bija pleijera austiņas. Skanēja Within Temptation – Destroyed, kas šoreiz šķita neticami priecīga. Varbūt tā nemaz nebija mūzika, bet gan es pati. Es biju laimīga. Priekš manis tā ir ļoti reta sajūta. Protams, es esmu traka un man patīk ballēties, bet es parasti nevienam neatklāju sevi līdz galam. Man patīk noslēgties sevī un ar nevienu nerunāt. Izņēmums, protams, ir Patriks, jo viņš ir labāks par jebkuru labāko draudzeni. Viņš māk uzklausīt un viņš dod vislabākos stila padomus. Patriks vienmēr ir izpalīdzīgs un saprotošs un nekad nesūdzas par to, ka es par daudz runāju. Ar viņu es jūtos priecīga, laimīga un varu neraizēties par to, ko viņš par mani padomās. Taču šoreiz es jutu prieku un Patriks nemaz nav tuvumā.

„Sveika, Do! Tu taču nedomāji, ka ļaušu tev iet vienai!”, mani pārsteidza Patrika draudzīgā balss. Nu varbūt es kļūdījos par to, ka viņš nav man tuvumā.

„Sveiks!”, es priecīgi noteicu un noskūpstīju viņu uz vaiga. Mēs sākām iet uz priekšu klusēdami, tāpēc es izvilku mammas iedoto aploksni no somas un grozīju to rokās. Uz tās kārtīgā rokrakstā bija rakstīts:

17 State Street, Troy, New York

Apakšā bija mūsu dzīvokļa numurs – 41. Dīvaini, ka nebija norādīts saņēmēja vārds. Es aploksni atvēru un no tās izbira spīdīgi papīrīši, un es uzreiz sapratu no, kā tā ir. Aploksnē bija kartiņa ar tekstu ‘Apsveicam ar jaunajām mājām’. Kartiņa bija no manas māsīcas un brālēna. Cik jauki!Pēkšņi Patriks ierunājās: „Kā tev tas izdevās?”.

„Kas izdevās?”.

Viņš muļķīgi pasmaidīja: „Pārliecināt Katrīnu pārvākties uz Koteru? Es pat viņu nevaru piespiest aiziet uz kino, bet tu tik vienkārši viņu pārliecini pārvākties.”. Es atcerējos bukletu, ko pārskatīju vēl nesen. Tur bija rakstīts gan par skolu, gan ievērojamām vietām, gan atrakcijām Kotterā.

Paraustīju plecus „Laikam jau tomēr viņa pati gribēja pārmaiņas, jo viņas dzīve rādās tumšās krāsās kopš Beatrises nāves.”

„Tev laikam taisnība. Man šķiet, ka es esmu vienīgais kurš ir pārdzīvojis viņas nāvi.”, Patriks klusi nomurmināja.

„Es arī to esmu pārdzīvojusi.”

„Bet kāpēc tu esi tik ļoti noslēgusies sevī? Tu izskaties tā, it kā kāds būtu tev visu atņēmis, bet tā nemaz nav.”, Patriks neizpratnē uz mani raudzījās.

Pēkšņi aptvēru, ka esam pārgājuši pāri ielai pie sarkanās gaismas un neapmierināti autovadītāji dusmīgi uz mums raudzījās.

„Nodoties savām mīlas sarunām kaut kur citur, balodīši!”, kāds no šoferiem kliedza. Es uz viņu dusmīgi paskatījos un mēs gājām tālāk.

„Man ir smagi redzēt mammu...tādu. Es neatceros pēdējo reizi, kad viņa ir pasmaidījusi un man ir tāda stulba iedoma, ka viņa tur atradīs kādu vīrieti un beidzot...beidzot būs laimīga.”, es stostījos, jo man bija neliels kauns to atzīt.

„Saprotu”, Patriks saprotoši noteica, „Bet tev ir jābauda dzīve, kamēr vien vari! Tev ir 17 un cik gadus tu vēl taisies tēlot vecu, sagrabējušu večiņu, kas to vien māk, kā žēloties!”

„Es neesmu veca, sagrabējusi večiņa!” ,iedunkāju Patrikam pa plecu. „Un es jau baudu dzīvi! Atceries vakardienu?”

.Patriks nosmējās uz paņēma no manis vienu pleijera austiņu. Tieši tajā brīdī skanēja viņa mīļākā dziesma Kings of Leon – Sex on fire. Mēs sākām smieties.

Sagrautās debesis

1.nodaļa

Rīts

Es pamodos ar smaidu sejā, jo zināju, ka mani beidzot sagaida pārmaiņas. Beidzot es varēšu izbēgt no pilsētas steigas un stresa. Beidzot es varēšu mierīgi uzelpot un neuztraukties ne par ko.
Es izkāpu no gultas, pacēlu savus pelēkos džinsus no zemes un uzvilku tos uz savām ledainajām kājām. Palūkojos uz savu, nu jau veco guļamistabu. Sienas bija atbrīvotas no plakātu čupas un beidzot varēja redzēt violetās tapetes. Gaismai pa logu, neļāva iekļūt aizkari, kas bija vienā tonī ar sienām. Pie gāju pie loga un sasēju aizkarus ar lentīti, lai ļautu maigajiem saules stariem apgaismot manu istabu. Palūkojos ārā pa logu, uz krustojumu, kur stāvēja mašīnu rindas un skaļi taurēja. Es domāju, ka man šī visa nepietrūks. Paņēmu melnu ‘Ghost busters’ krekliņu, kas mētājās uz galda un lēnā solī devos uz vannas istabu.
„Ak šausmas!”, iekliedzos, ieraudzījusi sevi spogulī. Vakardienas atvadu ballīte tiešām bija izrādījusies grandioza. Man pa pus seju bija izsmērējusies melna skropstu tuša un mati savēlušies vienā lielā siena kaudzē. Pa galvu skraidīja īsi ballītes fragmenti, bet es nekādi nespēju atcerēties nobeigumu. Laikam kārtīgi piedzēros. Mēģināju atcerēties cik daudz alus pudeles beigās izdzēru, bet tas nebija man pa spēkam. Kā diez es nokļuvu mājās?
„Ak, dievs! Mana galva!” ,sagrābu galvu rokās, jo man bija sajūta, ka kā nokritīs no mana ķermeņa.
„Labrīt, emo.”, Patriks pa atvērtajām vannas istabas durvīm mani sveicināja. Dažreiz es vienkārši gribu viņa seju atdauzīt pret sienu, bet šīs dusmu lēkmes ātri pāriet. Patriks bija mans pusbrālis, jeb pareizāk sakot manas mammas labākās draudzenes dēls. Pirms trīs gadiem viņa nomira un mamma adoptēja Patriku. Kopš tās dienas mēs esam labākie draugi.
„Aizveries un ej ārā!”, nokliedzos, jo zināju, ka viņš par mani sāks ņirgāties.
„Hei, mierīgāk Do! Nevajag jau arī pārspīlēt,” ,viņš par mani smējās un atkal nosauca par Do. Es galu galā neesmu nekāda nots.
„Ja tu pateiksi vēl, kaut vienu vārdu, es solu, ka tava galva sašķīdīs pret sienu!” ,es vēlreiz nokliedzos un draudīgi uz skatījos uz Patriku, bet viņš turpināja smieties. Man vienreiz pietiek! Aizcirtu durvis viņam degungalā un turpināju lūkoties spogulī.

Daži uzmetumi.

Es tagad rakstu stāstu un pagaidām esmu tikusi līdz septītajai nodaļai, bet pašlaik veicu labojumus. Stāsta nosaukums ir "Sagrautās debesis", bet visticamāk, ka tas tiks mainīts. Uzrakstīšu šeit mazu stāsta aprakstu.

Donna dzīvo viemēr stresainajā pilsētā - Ņujorkā, bet viņa pārliecina savu māti un pusbrāli pārvākties projām uz kādu mazu, lietainu pilsētu. Tur viņa sāk iet jaunā skolā un drīz viņas dzīve sāk līdzināties meksikāņu seriālam, dēļ viņas pusbrāļa un jauniegūtās draudzenes nesaskaņām. Donna sāk savu brīvo laiku pavadīt pludmalē, kur satiek kādu puisi. Puisis ir jauks un ātri vien iemanto Donnas simpātijas, bet viņam ir kāds noslēpums...

Plānoju drīz ielikt šo stāstu šeit un Twilight forumā. :) Virs teksta varat apskatīt dažus manus stāsta titulbildes uzmetumus.

Paldies jau tagad :)

Tava Kristiāna

Kārtējais īsais stāsts par Donnu

Es gulēju vecajā guļamtīklā un raudzījos zilajās debesīs. Mani mati maigi glāstīja manu seju, kad uzpūta vēsais rīta vējiņš. Saule spoži spīdēja, bet ik pa laikam pazuda aiz mākoņiem. Apkārt lidinājās krāsaini un bezrūpīgi tauriņi un brīdi, pa brīdim iečivinājās, kāds putns. Es pirkstos virpināju pieneni, ko biju noplūkusi, kad nācu uz šo vietu. Šeit es nāku, kad es vēlos pabūt viena un nerunāt ne ar vienu. Kad pa manu galvu maisās kaudze ar dažādām domām, un tā notiek diezgan bieži, vai arī, ja es nezinu, ko iesākt. Šoreiz iemesla nebija. Es vienkārši vēlējos izbaudīt šo rītu. Netālu no šejienes atradās vectētiņa saulespuķu lauks. Kad es biju maza, es mēdzu pa to skraidīt un plēst saulespuķu ziedlapiņas. Tagad šajā laukumā nekas nebija. Pa lauku staigāja kāda vientuļa vārna un, kad tā aizldoja lauks izskatījās tukšs un nomācošs. Aizdomājos par pilnīgākajām muļķībām. Ko diez tagad dara mamma un Patriks? Manā galvā parādījās skats, kur mamma dzer kafiju no sarkanas krūzes ar baltiem punktiņiem un jautri čalo ar Patriku. Prātā atausa arī nepatīkamas atmiņas. Patrika māte pirms diviem gadiem nomra un kopš tā laika viņš ir mans pusbrālis. Nē - brālis un pie reizes arī labākais draugs. Ja nebūtu Patrika es noteikti tagad sēdētu kādā ceļmalā un pīpētu ar maniem kādreizējiem draugiem. Patriks mani izglāba no šādas dzīves un es brīžiem jūtos, kā viņa mazā māsiņa vai meita, kaut arī esam viena vecuma. Tagad es vairs neesmu nožēlojama, no narkotikām atkarīga pusaudze. Es esmu Donna Hilza - jautra, draudzīga un es beidzot arī laimīga. Manā sejā parādījās smaids un es vairs negribēju palikt guļot.

Īsais stāsts.

Piebilde: Šajā un citos stāstos galvenā varone ir Donna.

Ziema.

Es sēdēju uz mazā soliņa pie mājas un domāju. Aukstais vējš dūrās man sejā, līdz ar sniegpārslu virpuli, bet tas mani nemaz netraucēja. Mūzikas atskaņotāja austiņās klusi skanēja Remy Zero - Fair. Domas traucās pa manu galvu, tikpat ātri cik vējš un es pati īsti nesapratu par, ko domāju. Uz kāda cita soliņa sēdēja kāds pāris un puisis bija uzlicis roku meitenei uz pleca. Meitenei rokās bija rožu pušķis un viņas lūpas rotāja smaids. Viņi abi izskatījās ļoti laimīgi un manā sirdī iedūrās maza adatiņa. Skaudība. Es arī vēlējos, lai man ir kāds, kas mani mīl un domā par mani. Es novērsu savu skatienu no pāra un sāku tukši lūkoties un bērzu man priekšā. Uzpūta auksts vējš un es nodrebinājos. Divas mazas meitenes čalodamas aizskrēja uz veikala pusi un viņām sekoja īgna večiņa. Uz soliņa man blakus uzleca ruds kaķis un mīlīgi ieņaudējās. Es kaķi mēģināju paglaudīt, bet tas aizleca prom.
-Donna?- Kāda pazīstama un mīļa balss pamodināja mani no sapņa. Uz mani lūkojās viņš ar savām debeszilajām acīm. Viņa daiļo seju rotāja draudzīgs smaids. Viņa melnie mati bija izspūruši uz visām debespusēm un tas izskatījās ļoti jauki. Viņš sēdēja uz gultas malas un viņam rokās bija paplāte ar ēdienu. Tur sēdēja mans Pariks. Mans mīļais Patriks.

Sākums

Sveiciens!

Es vakar rakstīju kārtējo īso stāstiņu un man prātā ienāca ideja. Kāpēc gan nepublicēt savus gara darbus internetā? Tā nu nonācu līdz šejienei un rakstu savu pirmo ziņu. Rakstīšanā esmu tikai iesācēja, tāpēc mani darbi nav diezko izcili. Brīdinu jūs - pagaidām esmu tā nedaudz apsēsta ar "Krēslu", jeb "Twilight" un visām grāmatas daļām, tāpēc pagaidām mani stāsti ir ar mistisku pieskaņu. :) Varbūt man dažreiz pēc kādas filmas noskatīšanās uzradīdies iedvesma uzrakstīt savu viedokli par to, bet tas tikai varbūt.

Sank jū par lasīšanu!
Tava Kristiāna :)