1.nodaļaRīts
Es pamodos ar smaidu sejā, jo zināju, ka mani beidzot sagaida pārmaiņas. Beidzot es varēšu izbēgt no pilsētas steigas un stresa. Beidzot es varēšu mierīgi uzelpot un neuztraukties ne par ko.
Es izkāpu no gultas, pacēlu savus pelēkos džinsus no zemes un uzvilku tos uz savām ledainajām kājām. Palūkojos uz savu, nu jau veco guļamistabu. Sienas bija atbrīvotas no plakātu čupas un beidzot varēja redzēt violetās tapetes. Gaismai pa logu, neļāva iekļūt aizkari, kas bija vienā tonī ar sienām. Pie gāju pie loga un sasēju aizkarus ar lentīti, lai ļautu maigajiem saules stariem apgaismot manu istabu. Palūkojos ārā pa logu, uz krustojumu, kur stāvēja mašīnu rindas un skaļi taurēja. Es domāju, ka man šī visa nepietrūks. Paņēmu melnu ‘Ghost busters’ krekliņu, kas mētājās uz galda un lēnā solī devos uz vannas istabu.
„Ak šausmas!”, iekliedzos, ieraudzījusi sevi spogulī. Vakardienas atvadu ballīte tiešām bija izrādījusies grandioza. Man pa pus seju bija izsmērējusies melna skropstu tuša un mati savēlušies vienā lielā siena kaudzē. Pa galvu skraidīja īsi ballītes fragmenti, bet es nekādi nespēju atcerēties nobeigumu. Laikam kārtīgi piedzēros. Mēģināju atcerēties cik daudz alus pudeles beigās izdzēru, bet tas nebija man pa spēkam. Kā diez es nokļuvu mājās?
„Ak, dievs! Mana galva!” ,sagrābu galvu rokās, jo man bija sajūta, ka kā nokritīs no mana ķermeņa.
„Labrīt, emo.”, Patriks pa atvērtajām vannas istabas durvīm mani sveicināja. Dažreiz es vienkārši gribu viņa seju atdauzīt pret sienu, bet šīs dusmu lēkmes ātri pāriet. Patriks bija mans pusbrālis, jeb pareizāk sakot manas mammas labākās draudzenes dēls. Pirms trīs gadiem viņa nomira un mamma adoptēja Patriku. Kopš tās dienas mēs esam labākie draugi.
„Aizveries un ej ārā!”, nokliedzos, jo zināju, ka viņš par mani sāks ņirgāties.
„Hei, mierīgāk Do! Nevajag jau arī pārspīlēt,” ,viņš par mani smējās un atkal nosauca par Do. Es galu galā neesmu nekāda nots.
„Ja tu pateiksi vēl, kaut vienu vārdu, es solu, ka tava galva sašķīdīs pret sienu!” ,es vēlreiz nokliedzos un draudīgi uz skatījos uz Patriku, bet viņš turpināja smieties. Man vienreiz pietiek! Aizcirtu durvis viņam degungalā un turpināju lūkoties spogulī.
Es izkāpu no gultas, pacēlu savus pelēkos džinsus no zemes un uzvilku tos uz savām ledainajām kājām. Palūkojos uz savu, nu jau veco guļamistabu. Sienas bija atbrīvotas no plakātu čupas un beidzot varēja redzēt violetās tapetes. Gaismai pa logu, neļāva iekļūt aizkari, kas bija vienā tonī ar sienām. Pie gāju pie loga un sasēju aizkarus ar lentīti, lai ļautu maigajiem saules stariem apgaismot manu istabu. Palūkojos ārā pa logu, uz krustojumu, kur stāvēja mašīnu rindas un skaļi taurēja. Es domāju, ka man šī visa nepietrūks. Paņēmu melnu ‘Ghost busters’ krekliņu, kas mētājās uz galda un lēnā solī devos uz vannas istabu.
„Ak šausmas!”, iekliedzos, ieraudzījusi sevi spogulī. Vakardienas atvadu ballīte tiešām bija izrādījusies grandioza. Man pa pus seju bija izsmērējusies melna skropstu tuša un mati savēlušies vienā lielā siena kaudzē. Pa galvu skraidīja īsi ballītes fragmenti, bet es nekādi nespēju atcerēties nobeigumu. Laikam kārtīgi piedzēros. Mēģināju atcerēties cik daudz alus pudeles beigās izdzēru, bet tas nebija man pa spēkam. Kā diez es nokļuvu mājās?
„Ak, dievs! Mana galva!” ,sagrābu galvu rokās, jo man bija sajūta, ka kā nokritīs no mana ķermeņa.
„Labrīt, emo.”, Patriks pa atvērtajām vannas istabas durvīm mani sveicināja. Dažreiz es vienkārši gribu viņa seju atdauzīt pret sienu, bet šīs dusmu lēkmes ātri pāriet. Patriks bija mans pusbrālis, jeb pareizāk sakot manas mammas labākās draudzenes dēls. Pirms trīs gadiem viņa nomira un mamma adoptēja Patriku. Kopš tās dienas mēs esam labākie draugi.
„Aizveries un ej ārā!”, nokliedzos, jo zināju, ka viņš par mani sāks ņirgāties.
„Hei, mierīgāk Do! Nevajag jau arī pārspīlēt,” ,viņš par mani smējās un atkal nosauca par Do. Es galu galā neesmu nekāda nots.
„Ja tu pateiksi vēl, kaut vienu vārdu, es solu, ka tava galva sašķīdīs pret sienu!” ,es vēlreiz nokliedzos un draudīgi uz skatījos uz Patriku, bet viņš turpināja smieties. Man vienreiz pietiek! Aizcirtu durvis viņam degungalā un turpināju lūkoties spogulī.
