Kārtējais īsais stāsts par Donnu

Es gulēju vecajā guļamtīklā un raudzījos zilajās debesīs. Mani mati maigi glāstīja manu seju, kad uzpūta vēsais rīta vējiņš. Saule spoži spīdēja, bet ik pa laikam pazuda aiz mākoņiem. Apkārt lidinājās krāsaini un bezrūpīgi tauriņi un brīdi, pa brīdim iečivinājās, kāds putns. Es pirkstos virpināju pieneni, ko biju noplūkusi, kad nācu uz šo vietu. Šeit es nāku, kad es vēlos pabūt viena un nerunāt ne ar vienu. Kad pa manu galvu maisās kaudze ar dažādām domām, un tā notiek diezgan bieži, vai arī, ja es nezinu, ko iesākt. Šoreiz iemesla nebija. Es vienkārši vēlējos izbaudīt šo rītu. Netālu no šejienes atradās vectētiņa saulespuķu lauks. Kad es biju maza, es mēdzu pa to skraidīt un plēst saulespuķu ziedlapiņas. Tagad šajā laukumā nekas nebija. Pa lauku staigāja kāda vientuļa vārna un, kad tā aizldoja lauks izskatījās tukšs un nomācošs. Aizdomājos par pilnīgākajām muļķībām. Ko diez tagad dara mamma un Patriks? Manā galvā parādījās skats, kur mamma dzer kafiju no sarkanas krūzes ar baltiem punktiņiem un jautri čalo ar Patriku. Prātā atausa arī nepatīkamas atmiņas. Patrika māte pirms diviem gadiem nomra un kopš tā laika viņš ir mans pusbrālis. Nē - brālis un pie reizes arī labākais draugs. Ja nebūtu Patrika es noteikti tagad sēdētu kādā ceļmalā un pīpētu ar maniem kādreizējiem draugiem. Patriks mani izglāba no šādas dzīves un es brīžiem jūtos, kā viņa mazā māsiņa vai meita, kaut arī esam viena vecuma. Tagad es vairs neesmu nožēlojama, no narkotikām atkarīga pusaudze. Es esmu Donna Hilza - jautra, draudzīga un es beidzot arī laimīga. Manā sejā parādījās smaids un es vairs negribēju palikt guļot.