Sagrautās debesis

2.nodaļa

Prieks.

Kad biju sakopusi sevi un paēdusi brokastis izdomāju doties nelielā pastaigā pa pilsētas centru. Pirms es izgāju ārā mamma man iedeva kaut kādu aploksni.

Es gāju lēnām, nesteidzīgi un ausīs bija pleijera austiņas. Skanēja Within Temptation – Destroyed, kas šoreiz šķita neticami priecīga. Varbūt tā nemaz nebija mūzika, bet gan es pati. Es biju laimīga. Priekš manis tā ir ļoti reta sajūta. Protams, es esmu traka un man patīk ballēties, bet es parasti nevienam neatklāju sevi līdz galam. Man patīk noslēgties sevī un ar nevienu nerunāt. Izņēmums, protams, ir Patriks, jo viņš ir labāks par jebkuru labāko draudzeni. Viņš māk uzklausīt un viņš dod vislabākos stila padomus. Patriks vienmēr ir izpalīdzīgs un saprotošs un nekad nesūdzas par to, ka es par daudz runāju. Ar viņu es jūtos priecīga, laimīga un varu neraizēties par to, ko viņš par mani padomās. Taču šoreiz es jutu prieku un Patriks nemaz nav tuvumā.

„Sveika, Do! Tu taču nedomāji, ka ļaušu tev iet vienai!”, mani pārsteidza Patrika draudzīgā balss. Nu varbūt es kļūdījos par to, ka viņš nav man tuvumā.

„Sveiks!”, es priecīgi noteicu un noskūpstīju viņu uz vaiga. Mēs sākām iet uz priekšu klusēdami, tāpēc es izvilku mammas iedoto aploksni no somas un grozīju to rokās. Uz tās kārtīgā rokrakstā bija rakstīts:

17 State Street, Troy, New York

Apakšā bija mūsu dzīvokļa numurs – 41. Dīvaini, ka nebija norādīts saņēmēja vārds. Es aploksni atvēru un no tās izbira spīdīgi papīrīši, un es uzreiz sapratu no, kā tā ir. Aploksnē bija kartiņa ar tekstu ‘Apsveicam ar jaunajām mājām’. Kartiņa bija no manas māsīcas un brālēna. Cik jauki!Pēkšņi Patriks ierunājās: „Kā tev tas izdevās?”.

„Kas izdevās?”.

Viņš muļķīgi pasmaidīja: „Pārliecināt Katrīnu pārvākties uz Koteru? Es pat viņu nevaru piespiest aiziet uz kino, bet tu tik vienkārši viņu pārliecini pārvākties.”. Es atcerējos bukletu, ko pārskatīju vēl nesen. Tur bija rakstīts gan par skolu, gan ievērojamām vietām, gan atrakcijām Kotterā.

Paraustīju plecus „Laikam jau tomēr viņa pati gribēja pārmaiņas, jo viņas dzīve rādās tumšās krāsās kopš Beatrises nāves.”

„Tev laikam taisnība. Man šķiet, ka es esmu vienīgais kurš ir pārdzīvojis viņas nāvi.”, Patriks klusi nomurmināja.

„Es arī to esmu pārdzīvojusi.”

„Bet kāpēc tu esi tik ļoti noslēgusies sevī? Tu izskaties tā, it kā kāds būtu tev visu atņēmis, bet tā nemaz nav.”, Patriks neizpratnē uz mani raudzījās.

Pēkšņi aptvēru, ka esam pārgājuši pāri ielai pie sarkanās gaismas un neapmierināti autovadītāji dusmīgi uz mums raudzījās.

„Nodoties savām mīlas sarunām kaut kur citur, balodīši!”, kāds no šoferiem kliedza. Es uz viņu dusmīgi paskatījos un mēs gājām tālāk.

„Man ir smagi redzēt mammu...tādu. Es neatceros pēdējo reizi, kad viņa ir pasmaidījusi un man ir tāda stulba iedoma, ka viņa tur atradīs kādu vīrieti un beidzot...beidzot būs laimīga.”, es stostījos, jo man bija neliels kauns to atzīt.

„Saprotu”, Patriks saprotoši noteica, „Bet tev ir jābauda dzīve, kamēr vien vari! Tev ir 17 un cik gadus tu vēl taisies tēlot vecu, sagrabējušu večiņu, kas to vien māk, kā žēloties!”

„Es neesmu veca, sagrabējusi večiņa!” ,iedunkāju Patrikam pa plecu. „Un es jau baudu dzīvi! Atceries vakardienu?”

.Patriks nosmējās uz paņēma no manis vienu pleijera austiņu. Tieši tajā brīdī skanēja viņa mīļākā dziesma Kings of Leon – Sex on fire. Mēs sākām smieties.